Graudi zeļ, piens skābst
Iepriekšējā gadā kooperatīvu līderis Latraps apgrozījis 166,99 milj. eiro un tā peļņa bijusi 2,02 milj. eiro liela (dati par finanšu periodu no 01.07.2013. līdz 30.06.2014.), kamēr LPKS VAKS strādājis ar ievērojamu atrāvienu no flagmaņa – ar 45,12 milj. eiro lielu apgrozījumu un 0,99 milj. eiro peļņu. Finanšu rādītāji dramatiski sarukuši piena ražotāju kooperatīvam Trikāta, savukārt graudaudzētājam LPKS Abra peļņa gada laikā augusi 38,5 reizes, bet Saimnieks-V – 29 reizes. Rentabilitātes rādītāju līderis pērn bijis LPKS Baltijas ogu kompānija. Kopumā 50 veiksmīgākie kooperatīvi 2014. gadā strādājuši ar nedaudz mazāku apgrozījumu – 373 milj. eiro, salīdzinot ar 414 milj. eiro gadu iepriekš. Arī peļņa sarukusi no 8,5 līdz 4,7 milj. eiro. Savukārt 2015. gada pārmaiņu vēji uzdzinuši graudkopju kooperatīvu rezultātus, toties piena ražotāju kooperatīvi ar tiem lepoties, visticamāk, nevarēs, stāsta Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) valdes priekšsēdētājs un LPKS VAKS vadītājs Indulis Jansons. Piemēram, vēl pērn veiksmīgi augošā piena ražotāju kooperatīva Māršava vadītāja Dace Pastare šā gada beigas sagaida ar ievērojamām bažām. No pagājušā gada nesadalītās peļņas kooperatīvs piemaksājis par pienu, tā iedzīvojoties zaudējumos, bet kooperatīva problēmas, kuras rada niecīgā piena cena, reducējas uz saimniekiem. «Lielākā daļa piena ražotāju kooperatīvu būs strādājuši pa nullēm vai ar zaudējumiem. Piena pārstrāde Latvijā ir privātās rokās, daži kooperatīvi veido ļoti nenozīmīgu īpatsvaru,» uzskata D. Pastare. «Lielie pārstrādes uzņēmumi jau vēsturiski nemāk sadarboties ar kooperatīviem, notiek pretdarbība, kas ir pietiekami nopietna. Kamēr kooperatīviem neradīsies iespēja pienu izvest no Latvijas par labu samaksu, toni diktēs pārstrādātāji. Kamēr kombināti strādās ar saimniekiem nepastarpināti, lauksaimnieki neredzēs jēgu kooperēties, sevišķi to pastiprinās tendence palielināt fermas un izskaust mazās piena saimniecības. Kooperatīvu uzplaukuma laiks piena nozarē ir pagājis,» izklāsta D. Pastare.
Piemēram, vēl pērn veiksmīgi augošā piena ražotāju kooperatīva Māršava vadītāja Dace Pastare šā gada beigas sagaida ar ievērojamām bažām. No pagājušā gada nesadalītās peļņas kooperatīvs piemaksājis par pienu, tā iedzīvojoties zaudējumos, bet kooperatīva problēmas, kuras rada niecīgā piena cena, reducējas uz saimniekiem. «Lielākā daļa piena ražotāju kooperatīvu būs strādājuši pa nullēm vai ar zaudējumiem. Piena pārstrāde Latvijā ir privātās rokās, daži kooperatīvi veido ļoti nenozīmīgu īpatsvaru,» uzskata D. Pastare. «Lielie pārstrādes uzņēmumi jau vēsturiski nemāk sadarboties ar kooperatīviem, notiek pretdarbība, kas ir pietiekami nopietna. Kamēr kooperatīviem neradīsies iespēja pienu izvest no Latvijas par labu samaksu, toni diktēs pārstrādātāji. Kamēr kombināti strādās ar saimniekiem nepastarpināti, lauksaimnieki neredzēs jēgu kooperēties, sevišķi to pastiprinās tendence palielināt fermas un izskaust mazās piena saimniecības. Kooperatīvu uzplaukuma laiks piena nozarē ir pagājis,» izklāsta D. Pastare. Maz proteīna Laikapstākļi graudkopjus šogad necerēti lutinājuši – maigajai ziemai sekoja samērā mitra vasara, arī labības novākšanas laiks bija labvēlīgs. Tādējādi negaidīti liela uzlēca ražība no hektāra. «Ar katru gadu ievērojami uzlabojas zemnieku zināšanas ne tikai par graudu audzēšanu, bet arī izpratne par šo biznesu. Eiropas fondi ir devuši iespēju iegādāties jaunu tehniku, bet tā arī momentā ir jāliek lietā, jo priekšā stāv jau nākamais bankas maksājums. Tas viss summējies ar rekordražu, turklāt sējumu platības gadu no gada palielinās,» klāsta I. Jansons. Rekordaugstu iekūlumu pirmo reizi vēsturē piedzīvojis arī I. Jansona vadītais VAKS. Vairāk graudiem pievērsušies arī lopkopēji, meklējot papildu ienākumus. Lielo apjoma pieaugumu VAKS sniegusi tieši lopkopēju novāktā raža. Tomēr kvalitāte netika līdzi ražas apjomam. Labībai pietrūka barības vielu, tādēļ kviešos ir maz proteīna. Tādējādi pārtikā izmantojamo graudu apjoms ir līdzīgs kā pērn, bet ražas apjomu veido graudi lopbarībai, «kas pārsniedza visas mūsu prognozes gan procentuāli no kopējā graudu apjoma, jo pamatā orientējamies uz pārtikas graudiem, gan tonnās». Zemkopības ministrija prognozējusi, ka graudu kopraža varētu sa- sniegt 2580 tūkst. tonnu. LLKA vadītājs piekrīt, ka šāds apjoms tiks sasniegts. Par labu Latvijas graudkopjiem nācis vājais pieprasījums pēc pārtikas graudiem tradicionālajos tirgos, kur vairāk pieprasīti graudi lopbarībai. Pārtikas kviešu tirgus cena šogad ir aptuveni pagājušā gada līmenī, pašlaik tā svārstās ap 160 eiro tonnā. Jaudu nepietiek Kopraža VAKS ir negaidīti laba – 220 tūkst. tonnu, kas ir ievērojams izrāviens pēc pērn iekultajiem 160 tūkst. t. Lauksaimniecības kviešiem cena ir zemāka, bet ieņēmumi no hektāra ražas dēļ tik un tā šogad iznāk lielāki, un tas ir būtiskākais, jo ieguldījumi tiek rēķināti uz hektāru – minerālmēsli, augu aizsardzības līdzekļi, kombainu darbs. Graudu cena pasaules biržā ir pagājušā gada līmenī, toties rapšiem tā ir augusi. «No hektāra šogad varēja novākt pat līdz četrām tonnām rapšu, ja par to maksāja 340–350 eiro par tonnu, var viegli aprēķināt ienākumus no hektāra, un tie ir visai labi,» bilst I. Jansons. Viena no lielās ražas mācībām būs problēmas transporta jomā – veidojas rindas pieņemšanas punktos, ostu termināļos. DB jau rakstīja (15.10.2015.), ka lauksaimniekiem jāsteidz domāt par graudu uzglabāšanas kapacitātes palielināšanu, lai piegādes varētu veikt pakāpeniski. «Latvija ne tuvu nevar patērēt izaudzēto, līdz ar to būtiska nozīme ir graudu pirmapstrādes, uzglabāšanas un loģistikas jaudām. Nevar noliegt, ka progress bijis milzīgs, bet ar to joprojām nepietiek, rāda rekordražas pieredze,» atzīmē I. Jansons. VAKS plāno, ieguldot aptuveni miljonu eiro, palielināt glabāšanas un graudu pirmapstrādes jaudas Gulbenē. Tāpat nepieciešams palielināt kapacitāti Valmierā, kur uzņēmums iegādājies vēl vienu graudu pirmapstrādes punktu, attīstība plānota arī struktūrvienībā Varakļānos. Gan veicas, gan klibo VAKS apgrozījums un graudu ražas apjoms palielinās gadu no gada, tāpat kā pieaug biedru skaits. «Graudkopībā kooperatīvu nozīme joprojām pieaug, lai gan konkurence ir pietiekami spēcīga, un to pamatā veido ārzemju kapitāla graudkopības uzņēmumi,» atzīmē I. Jansons. Taču ne visās lauksaimniecības nozarēs kooperācija veicas tikpat labi. Kooperācija klibo gaļas ražotāju un bioloģisko lauksaimnieku vidū, tāpat mežsaimnieki nevar lepoties ar panākumiem, norāda I. Jansons. Viņaprāt, bioloģiskās lauksaimniecības straujā izaugsme perspektīvā nav pārspīlējums, taču arī šos lauksaimniekus kavē tirgus izmērs un produktu nespēja nokļūt līdz pircējam. Arī VAKS biedru vidū ir bioloģiskie graudkopji, taču kooperatīvs pagaidām nav ieguldījis atsevišķā pirmapstrādes līnijā, tāpēc lauksaimnieki vienojušies savā starpā, lai veiktu graudu pirmapstrādi un pārdošanu. Potenciāls, pēc I. Jansona domām, ir gan konvencionālajai, gan bioloģiskajai dārzeņkopībai un augļkopībai. «Izaudzēt, piemēram, gaļas lopus, nav grūtākais. Problēmas ir panākt kvalitāti, izaudzēt pietiekamā apjomā un nodrošināt ražotāju un patērētāju apmierinošu cenu. To vislabāk risināt ar kooperācijas palīdzību, bet laiks rādīs, kāda būs lauksaimnieku aktivitāte,» saka I. Jansons. Kā norāda Zemkopības ministrijā, kooperācijas procesam ir jāsākas no «apakšas», līdz ar to nozīmīga loma ir pašu lauksaimnieku iniciatīvai un gribai savstarpēji sadarboties, lai izmantotu piedāvātās iespējas. Lauksaimniekiem ir iespējas iesaistīties jau esošajos kooperatīvos, kas veicinātu lielu un spēcīgu kooperatīvu izveidi. Kooperācijas jūsmai liek noplakt, piemēram, LPKS Trikāta KS noriets. Maksātnespējīgā Trikāta KS ir lielākais īpašnieks piena pārstrādes uzņēmumam Latvijas piens Jelgavā. Rūpnīca pērn strādājusi ar 1,27 milj. eiro zaudējumiem. Nepilni 6% Latvijas piena daļu īpašnieks ir VAKS, jo pirms gada investēja tajā 0,3 milj. eiro. «Latvijas piena rūpnīca uzreiz pēc uzcelšanas saskārās ar sarežģījumiem. To nesaudzēja piena krīze un, lai arī netieši, tomēr smagi skāra Krievijas embargo radītais negatīvais efekts piena ražotājiem un pārstrādātājiem. Tā visa rezultātā pašlaik sieri ir vieni vienīgi akcijas produkti. Mūs uzrunāja, un, izvērtējot 2014. gada situāciju, kas bija apmierinoša, nolēmām, ka varam finansiāli palīdzēt šim projektam, īslaicīgi piedaloties ar investīciju. Tomēr situācija attīstās negatīvi. Viennozīmīgs atbalsts investīcijai biedru vidū nebija, jo nevar noliegt, ka mums pašiem nepieciešami jauni graudu torņi. Tā kā rūpnīcas darbība, manuprāt, ir izšķiroša Latvijas lauksaimnieku kooperācijai, mēs nolēmām šādu soli spert,» skaidro I. Jansons. «Nenožēlojam šo soli. Jāatzīst, ka Latvijā pietrūkst izpratnes par sadarbību – tā nav tikai aprunāšanās pie galda, nepieciešami reāli darbi,» viņš piebilst. Pēc I. Jansona domām, no valsts puses nav pareizi Latvijas piena rūpnīcu pamest nelaimē. «Neskatoties uz to, esam pārliecināti, ka piena rūpnīcas paliks lauksaimnieku rokās,» piebilst I. Jansons. «Graudkopji, lai gan sniedz nopietnu pienesumu tautsaimniecībai, dzīvo neziņā, piemēram, par nodokļu politiku – skaidrs ir tikai tas, ka nodokļu slogs pieaugs arī lauksaimniekiem. Stabilitātes nav, bet lauksaimnieki par savām interesēm cīnās,» atzīmē LLKA vadītājs. Grauda spēks Izmaiņas graudu noieta tirgos notiek nemitīgi – pašlaik aizvērts Irānas tirgus, bet graudi tiek aktīvi eksportēti uz Eiropu, kā arī bieži Latvijā neuzzina par graudu galamērķiem caur lielajām Eiropas ostām. I. Jansons piekrīt, ka graudu eksports nozīmē «izvest pliku izejvielu», kas tiek pārstrādāta un patērēta citur. Skatoties no otras puses, Latvijas un Baltijas tirgus ir neliels, lai neteiktu – mazs. Komentējot to, kāds produkts būtu jāražo, LLKA vadītājs uzsver, ka nebūtu loģiski «nolikt vēl vienu miltu paciņu veikala plauktā», tāpat, lopu skaitam sarūkot, mazinās vēlme ražot lopbarību. Ar laiku atsijāta iecere gan par eļļas spiestuvi, gan par iesala ražošanu, pagaidām bez rezultātiem apsvērta iespēja pievērsties inovatīvu materiālu ražošanai, liekot lietā graudu vērtīgās sastāvdaļas. «No graudiem varētu ražot arī auto apšuvumu, tomēr esmu pārliecināts, ka vēl ilgstoši graudi pamatā tomēr tiks patērēti pārtikai. Kamēr pretī nav konkrēta līguma, kur produktu pārdot, runāt par rūpnīcas būvēšanu ir pāragri,» rezumē I. Jansons.
Raivis Bahšteins
, 2015. gada 23. novembris