Ienākt / reģistrēties

Graudi zeļ, piens skābst

Iepriekšējā gadā kooperatīvu līderis Latraps apgrozījis 166,99 milj.
eiro un tā peļņa bijusi 2,02 milj. eiro liela (dati par finanšu
periodu no 01.07.2013. līdz 30.06.2014.), kamēr LPKS VAKS strādājis ar
ievērojamu atrāvienu no flagmaņa – ar 45,12 milj. eiro lielu
apgrozījumu un 0,99 milj. eiro peļņu. Finanšu rādītāji dramatiski
sarukuši piena ražotāju kooperatīvam Trikāta, savukārt graudaudzētājam
LPKS Abra peļņa gada laikā augusi 38,5 reizes, bet Saimnieks-V – 29
reizes. Rentabilitātes rādītāju līderis pērn bijis LPKS Baltijas ogu
kompānija. Kopumā 50 veiksmīgākie kooperatīvi 2014. gadā strādājuši ar
nedaudz mazāku apgrozījumu – 373 milj. eiro, salīdzinot ar 414 milj.
eiro gadu iepriekš. Arī peļņa sarukusi no 8,5 līdz 4,7 milj. eiro.

Savukārt 2015. gada pārmaiņu vēji uzdzinuši graudkopju kooperatīvu
rezultātus, toties piena ražotāju kooperatīvi ar tiem lepoties,
visticamāk, nevarēs, stāsta Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu
asociācijas (LLKA) valdes priekšsēdētājs un LPKS VAKS vadītājs Indulis
Jansons. Piemēram, vēl pērn veiksmīgi augošā piena ražotāju
kooperatīva Māršava vadītāja Dace Pastare šā gada beigas sagaida ar
ievērojamām bažām. No pagājušā gada nesadalītās peļņas kooperatīvs
piemaksājis par pienu, tā iedzīvojoties zaudējumos, bet kooperatīva
problēmas, kuras rada niecīgā piena cena, reducējas uz saimniekiem.
«Lielākā daļa piena ražotāju kooperatīvu būs strādājuši pa nullēm vai
ar zaudējumiem. Piena pārstrāde Latvijā ir privātās rokās, daži
kooperatīvi veido ļoti nenozīmīgu īpatsvaru,» uzskata D. Pastare.
«Lielie pārstrādes uzņēmumi jau vēsturiski nemāk sadarboties ar
kooperatīviem, notiek pretdarbība, kas ir pietiekami nopietna. Kamēr
kooperatīviem neradīsies iespēja pienu izvest no Latvijas par labu
samaksu, toni diktēs pārstrādātāji. Kamēr kombināti strādās ar
saimniekiem nepastarpināti, lauksaimnieki neredzēs jēgu kooperēties,
sevišķi to pastiprinās tendence palielināt fermas un izskaust mazās
piena saimniecības. Kooperatīvu uzplaukuma laiks piena nozarē ir
pagājis,» izklāsta D. Pastare.
Piemēram, vēl pērn veiksmīgi augošā piena ražotāju
kooperatīva Māršava vadītāja Dace Pastare šā gada beigas sagaida ar
ievērojamām bažām. No pagājušā gada nesadalītās peļņas kooperatīvs
piemaksājis par pienu, tā iedzīvojoties zaudējumos, bet kooperatīva
problēmas, kuras rada niecīgā piena cena, reducējas uz saimniekiem.
«Lielākā daļa piena ražotāju kooperatīvu būs strādājuši pa nullēm vai
ar zaudējumiem. Piena pārstrāde Latvijā ir privātās rokās, daži
kooperatīvi veido ļoti nenozīmīgu īpatsvaru,» uzskata D. Pastare.
«Lielie pārstrādes uzņēmumi jau vēsturiski nemāk sadarboties ar
kooperatīviem, notiek pretdarbība, kas ir pietiekami nopietna. Kamēr
kooperatīviem neradīsies iespēja pienu izvest no Latvijas par labu
samaksu, toni diktēs pārstrādātāji. Kamēr kombināti strādās ar
saimniekiem nepastarpināti, lauksaimnieki neredzēs jēgu kooperēties,
sevišķi to pastiprinās tendence palielināt fermas un izskaust mazās
piena saimniecības. Kooperatīvu uzplaukuma laiks piena nozarē ir
pagājis,» izklāsta D. Pastare.

Maz proteīna

Laikapstākļi graudkopjus šogad necerēti lutinājuši – maigajai ziemai
sekoja samērā mitra vasara, arī labības novākšanas laiks bija
labvēlīgs. Tādējādi negaidīti liela uzlēca ražība no hektāra. «Ar
katru gadu ievērojami uzlabojas zemnieku zināšanas ne tikai par graudu
audzēšanu, bet arī izpratne par šo biznesu. Eiropas fondi ir devuši
iespēju iegādāties jaunu tehniku, bet tā arī momentā ir jāliek lietā,
jo priekšā stāv jau nākamais bankas maksājums. Tas viss summējies ar
rekordražu, turklāt sējumu platības gadu no gada palielinās,» klāsta
I. Jansons.

Rekordaugstu iekūlumu pirmo reizi vēsturē piedzīvojis arī I. Jansona
vadītais VAKS. Vairāk graudiem pievērsušies arī lopkopēji, meklējot
papildu ienākumus. Lielo apjoma pieaugumu VAKS sniegusi tieši
lopkopēju novāktā raža. Tomēr kvalitāte netika līdzi ražas apjomam.
Labībai pietrūka barības vielu, tādēļ kviešos ir maz proteīna.
Tādējādi pārtikā izmantojamo graudu apjoms ir līdzīgs kā pērn, bet
ražas apjomu veido graudi lopbarībai, «kas pārsniedza visas mūsu
prognozes gan procentuāli no kopējā graudu apjoma, jo pamatā
orientējamies uz pārtikas graudiem, gan tonnās». Zemkopības ministrija
prognozējusi, ka graudu kopraža varētu sa-
sniegt 2580 tūkst. tonnu.
LLKA vadītājs piekrīt, ka šāds apjoms tiks sasniegts. Par labu
Latvijas graudkopjiem nācis vājais pieprasījums pēc pārtikas graudiem
tradicionālajos tirgos, kur vairāk pieprasīti graudi lopbarībai.
Pārtikas kviešu tirgus cena šogad ir aptuveni pagājušā gada līmenī,
pašlaik tā svārstās ap 160 eiro tonnā.

Jaudu nepietiek

Kopraža VAKS ir negaidīti laba – 220 tūkst. tonnu, kas ir ievērojams
izrāviens pēc pērn iekultajiem 160 tūkst. t. Lauksaimniecības kviešiem
cena ir zemāka, bet ieņēmumi no hektāra ražas dēļ tik un tā šogad
iznāk lielāki, un tas ir būtiskākais, jo ieguldījumi tiek rēķināti uz
hektāru – minerālmēsli, augu aizsardzības līdzekļi, kombainu darbs.
Graudu cena pasaules biržā ir pagājušā gada līmenī, toties rapšiem tā
ir augusi. «No hektāra šogad varēja novākt pat līdz četrām tonnām
rapšu, ja par to maksāja 340–350 eiro par tonnu, var viegli aprēķināt
ienākumus no hektāra, un tie ir visai labi,» bilst I. Jansons.

Viena no lielās ražas mācībām būs problēmas transporta jomā – veidojas
rindas pieņemšanas punktos, ostu termināļos. DB jau rakstīja
(15.10.2015.), ka lauksaimniekiem jāsteidz domāt par graudu
uzglabāšanas kapacitātes palielināšanu, lai piegādes varētu veikt
pakāpeniski. «Latvija ne tuvu nevar patērēt izaudzēto, līdz ar to
būtiska nozīme ir graudu pirmapstrādes, uzglabāšanas un loģistikas
jaudām. Nevar noliegt, ka progress bijis milzīgs, bet ar to joprojām
nepietiek, rāda rekordražas pieredze,» atzīmē I. Jansons. VAKS plāno,
ieguldot aptuveni miljonu eiro, palielināt glabāšanas un graudu
pirmapstrādes jaudas Gulbenē. Tāpat nepieciešams palielināt kapacitāti
Valmierā, kur uzņēmums iegādājies vēl vienu graudu pirmapstrādes
punktu, attīstība plānota arī struktūrvienībā Varakļānos.

Gan veicas, gan klibo

VAKS apgrozījums un graudu ražas apjoms palielinās gadu no gada, tāpat
kā pieaug biedru skaits. «Graudkopībā kooperatīvu nozīme joprojām
pieaug, lai gan konkurence ir pietiekami spēcīga, un to pamatā veido
ārzemju kapitāla graudkopības uzņēmumi,» atzīmē I. Jansons.

Taču ne visās lauksaimniecības nozarēs kooperācija veicas tikpat labi.
Kooperācija klibo gaļas ražotāju un bioloģisko lauksaimnieku vidū,
tāpat mežsaimnieki nevar lepoties ar panākumiem, norāda I. Jansons.
Viņaprāt, bioloģiskās lauksaimniecības straujā izaugsme perspektīvā
nav pārspīlējums, taču arī šos lauksaimniekus kavē tirgus izmērs un
produktu nespēja nokļūt līdz pircējam. Arī VAKS biedru vidū ir
bioloģiskie graudkopji, taču kooperatīvs pagaidām nav ieguldījis
atsevišķā pirmapstrādes līnijā, tāpēc lauksaimnieki vienojušies savā
starpā, lai veiktu graudu pirmapstrādi un pārdošanu. Potenciāls, pēc
I. Jansona domām, ir gan konvencionālajai, gan bioloģiskajai
dārzeņkopībai un augļkopībai. «Izaudzēt, piemēram, gaļas lopus, nav
grūtākais. Problēmas ir panākt kvalitāti, izaudzēt pietiekamā apjomā
un nodrošināt ražotāju un patērētāju apmierinošu cenu. To vislabāk
risināt ar kooperācijas palīdzību, bet laiks rādīs, kāda būs
lauksaimnieku aktivitāte,» saka I. Jansons. Kā norāda Zemkopības
ministrijā, kooperācijas procesam ir jāsākas no «apakšas», līdz ar to
nozīmīga loma ir pašu lauksaimnieku iniciatīvai un gribai savstarpēji
sadarboties, lai izmantotu piedāvātās iespējas. Lauksaimniekiem ir
iespējas iesaistīties jau esošajos kooperatīvos, kas veicinātu lielu
un spēcīgu kooperatīvu izveidi.

Kooperācijas jūsmai liek noplakt, piemēram, LPKS Trikāta KS noriets.
Maksātnespējīgā Trikāta KS ir lielākais īpašnieks piena pārstrādes
uzņēmumam Latvijas piens Jelgavā. Rūpnīca pērn strādājusi ar 1,27
milj. eiro zaudējumiem. Nepilni 6% Latvijas piena daļu īpašnieks ir
VAKS, jo pirms gada investēja tajā 0,3 milj. eiro.

«Latvijas piena rūpnīca uzreiz pēc uzcelšanas saskārās ar
sarežģījumiem. To nesaudzēja piena krīze un, lai arī netieši, tomēr
smagi skāra Krievijas embargo radītais negatīvais efekts piena
ražotājiem un pārstrādātājiem. Tā visa rezultātā pašlaik sieri ir
vieni vienīgi akcijas produkti. Mūs uzrunāja, un, izvērtējot 2014.
gada situāciju, kas bija apmierinoša, nolēmām, ka varam finansiāli
palīdzēt šim projektam, īslaicīgi piedaloties ar investīciju. Tomēr
situācija attīstās negatīvi. Viennozīmīgs atbalsts investīcijai biedru
vidū nebija, jo nevar noliegt, ka mums pašiem nepieciešami jauni
graudu torņi. Tā kā rūpnīcas darbība, manuprāt, ir izšķiroša Latvijas
lauksaimnieku kooperācijai, mēs nolēmām šādu soli spert,» skaidro I.
Jansons. «Nenožēlojam šo soli. Jāatzīst, ka Latvijā pietrūkst
izpratnes par sadarbību – tā nav tikai aprunāšanās pie galda,
nepieciešami reāli darbi,» viņš piebilst. Pēc I. Jansona domām, no
valsts puses nav pareizi Latvijas piena rūpnīcu pamest nelaimē.
«Neskatoties uz to, esam pārliecināti, ka piena rūpnīcas paliks
lauksaimnieku rokās,» piebilst I. Jansons. «Graudkopji, lai gan sniedz
nopietnu pienesumu tautsaimniecībai, dzīvo neziņā, piemēram, par
nodokļu politiku – skaidrs ir tikai tas, ka nodokļu slogs pieaugs arī
lauksaimniekiem. Stabilitātes nav, bet lauksaimnieki par savām
interesēm cīnās,» atzīmē LLKA vadītājs.

Grauda spēks

Izmaiņas graudu noieta tirgos notiek nemitīgi – pašlaik aizvērts
Irānas tirgus, bet graudi tiek aktīvi eksportēti uz Eiropu, kā arī
bieži Latvijā neuzzina par graudu galamērķiem caur lielajām Eiropas
ostām. I. Jansons piekrīt, ka graudu eksports nozīmē «izvest pliku
izejvielu», kas tiek pārstrādāta un patērēta citur. Skatoties no otras
puses, Latvijas un Baltijas tirgus ir neliels, lai neteiktu – mazs.

Komentējot to, kāds produkts būtu jāražo, LLKA vadītājs uzsver, ka
nebūtu loģiski «nolikt vēl vienu miltu paciņu veikala plauktā», tāpat,
lopu skaitam sarūkot, mazinās vēlme ražot lopbarību. Ar laiku atsijāta
iecere gan par eļļas spiestuvi, gan par iesala ražošanu, pagaidām bez
rezultātiem apsvērta iespēja pievērsties inovatīvu materiālu
ražošanai, liekot lietā graudu vērtīgās sastāvdaļas. «No graudiem
varētu ražot arī auto apšuvumu, tomēr esmu pārliecināts, ka vēl
ilgstoši graudi pamatā tomēr tiks patērēti pārtikai. Kamēr pretī nav
konkrēta līguma, kur produktu pārdot, runāt par rūpnīcas būvēšanu ir
pāragri,» rezumē I. Jansons.

 

Raivis Bahšteins
, 2015. gada 23. novembris



 

Uz ziņu sarakstu