Latvijas pienam grib Baltijas garšu

Latvijas pienam grib Baltijas garšu 

Raivis Bahšteins, 2016. gada 14. aprīlis

Latvijā ir zemākā cena Eiropā, un zemnieks subsidē visu neefektīvo piena pārstrādi, intervijā DB saka Latraps ģenerāldirektors Edgars Ruža.

«Tiem, kas mani apsveic ar Latvijas piena iegādāšanos, man gribas pateikt, ka esam nevis tikuši pie kādas dāvanas, bet, pieņemot lēmumu rūpnīcu glābt, uzņēmušies ārkārtīgi smagus pienākumus,» pēc sarunas jau pie izslēgta diktofona, atzīst Latvijas vadošā graudkopības kooperatīva šefs E. Ruža.

Gaidot it kā ārvalstu investoru, SIA Latvijas piens beigās tomēr nonākusi pašmāju lielākā graudu kooperatīva īpašnieku – zemnieku – rokās. Kāpēc tieši tagad?

Varbūt ir jāprecizē, ka rūpnīca tika nevis iegādāta, bet gan tika pieņemts lēmums to glābt. Vērtējot no pavisam vēsa biznesa viedokļa, droši vien bija jārīkojas pavisam citādāk. Normāli biznesa pasaulē rūpnīcu vispirms aizlaistu pa skuju taku un tad aktīvus paņemtu par lētu naudu. Pasaulē šādu gadījumu netrūkst, kad dārgi projekti vairākkārt iziet cauri bankrotiem un kļūst lētāki.

Latraps arī rūpnīcu iegādājās par pusmiljonu eiro, bet rūpnīcas izveidē tika ieguldītas ievērojami lielākas summas, kas pārsniedz arī pašreizējās kredītsaistības.

Pusmiljonu samaksājot, uzņēmāmies septiņu miljonu kredītsaistības. 2014. gada augustā Latraps jau ienāca rūpnīcā, investējot tajā miljonu eiro. Pāris dienu pēc mūsu kopsapulces balsojuma par lēmumu ienākt rūpnīcā sākās Krievijas embargo, jau sākušos krīzi piena nozarē Baltijā palielinot vēl vairākkārtīgi. Rūpnīca vēsturiski veidota industriālo produktu un siera ražošanai, bet līdz ar krīzi industriālajiem produktiem ļoti strauji nokritās cena. Rūpnīcai radās finansiālas problēmas, tai sāka pietrūkt apgrozāmo līdzekļu un arī naudas investīcijām, tāpēc rūpnīcas īpašnieki, pamatā Trikāta, aicināja mūs investēt, lai ieguldītu nepieciešamajās iekārtās. Rūpnīcai vēl ļoti daudz jāliek klāt, lai varētu dažādot produktus un ražotu to, ko vēlas patērētājs, jo pašlaik produktu klāsts nav gluži tāds.

Kāds, jūsuprāt, bija patiesais cēlonis Trikātas nebūšanām?

Es negribētu to analizēt. Ne katrs bizness izdodas veiksmīgi. Kļūdas pārvaldībā, klāt kādi ne tik veiksmīgi pieņemti lēmumi. Plus krīze. Lieliskā, fantastiskā ideja par piena rūpnīcu, kas ir zemnieku īpašumā, galu galā… Teiksim tā – pietrūka savu finanšu resursu, lai tā varētu izpeldēt cauri krīzei. Jauni projekti bez finansiālas aizmugures krīzē parasti krīt pirmie.

Mēs lēmām, ka nešķirosim – mēs, graudkopji, jūs, piensaimnieki. Latvija globālā mērogā ir pārāk maza, lai mēs varētu iespītēties un teikt: «Pie velna ar tiem piensaimniekiem, mēs, graudkopji, dzīvosim savu dzīvi!» Pieņēmām lēmumu pārņemt karogu, ja karognesējs krīt. Tā kā esam rūpnīcā jau pusotru gadu, labi zinām, kas būtu jādara citādi nekā līdz šim.

Sekojot domu gaitai, jājautā, kādiem produktiem ar pievienoto vērtību būtu jāstājas industriālo produktu vietā? Un kad tas notiks?

Īsā laikā tas nav izdarāms. Koncepcija gan ir diezgan skaidra, lai to paveiktu. Protams, es šobrīd nestāstīšu detaļās par jaunajiem produktiem, kas ir komercinformācija, ar kuru neiziešu tautās. Uzskatu, ka nākotne ir arī industriālajiem produktiem. Visas krīzes ir cikliskas līdz brīdim, kad var teikt, ka ir iestājies cits laikmets, piemēram, zemo cenu laikmets. Pašlaik visā Eiropā joprojām ir krīze, jo cenas turpina kristies, ir lieli produkcijas uzkrājumi – gan Krievijas embargo dēļ, gan kopējā globālā ražošanas jaudu palielinājuma dēļ. Tomēr šie krājumi nupat sāk atrast savu vietu tirgū un sāk samazināties. Šis cikls kādā mirklī griezīsies pretējā virzienā un cenas ies uz augšu. Es gan neņemos prognozēt, kad tas notiks, jo vasara nāk ar lielākiem ražošanas apjomiem un lētāku pienu, kas nozīmē, ka nav objektīvu argumentu, lai būtiski uzlabotos situācija. Tiklīdz kaut kur tiks patukšoti industriālo produktu plaukti, tas viss atgriezīsies līmenī, kad šī atkal būs pelnoša nozare. Ja ražotājs spēj treknajos gados atlicināt liesajiem gadiem, tad izdzīvos, bet pārējie paliks aiz borta.

Kas notiks ar 2,8 miljonu eiro lielo Trikātas parādu zemniekiem?

Šie parādi izveidojušies jau līdz mūsu ienākšanai rūpnīcā. Vai nu uzkraujam parādus rūpnīcai un tā aiziet nebūtībā vai, kā šajā gadījumā, kad administrators izsludināja kapitāldaļu pārdošanu, mēs piedāvājām savu cenu par kapitāldaļām un rūpnīcas saistībām un tās iegādājāmies. Neviens cits par to vispār nebija gatavs maksāt. Protams, mums ir žēl un tas nepatīk, bet zemnieki, visticamāk, šos vecos parādus neatgūs. Šaubos, vai administrators atgūs vēl īpaši vairāk naudas.

Kā viens menedžeris jūsu personā varēs apvienot divas tomēr ļoti atšķirīgas nozares?

Negrasos kļūt par piena nozares guru, tāpat kā šeit, Latraps, es nebūt neesmu tas, kas visu padara. Tas ir komandas darbs, tie ir komandas cilvēku varoņdarbi, kas te tiek paveikti. Tāpat ir ar Latvijas piena rūpnīcu – mēs kā īpašnieki noteiksim tās stratēģiskos mērķus, ideoloģiju, darbības pamatprincipus un sekosim to izpildei. Neesmu menedžeris Latvijas piena rūpnīcā un nekad tāds arī nebūšu, vienkārši pašlaik esmu no Latraps valdes pilnvarots vest sarunas ar potenciālajiem sadarbības partneriem un, iespējams, arī investoriem, kas mums, protams, ir papildus nepieciešami. Iepriekš īpašnieku pārlieka iejaukšanās rūpnīcas darbā bija viens no iemesliem, kāpēc rūpnīca sāka klibot, jo īpašnieks bija ieinteresētā persona kā piena piegādātājs un tā intereses saistījās ar piena cenu, nevis rūpnīcas attīstību. Tas pārtapa par konfliktu. Tāds pats stāsts bija ar Parex banku, Liepājas metalurgu, īpašniekiem jaucoties darbībā un neļaujot strādāt menedžmentam. Šīs lietas ir jānodala. Tāpēc izveidojām neitrālu cilvēku padomi, bet īpašnieki stāv aiz tās. Šāds uzņēmumu pārvaldības princips ļauj nelēkāt uz katrām mazām iegribām, ko kāds izsaka no malas, nepārzinot dziļo virtuvi. Rūpnīcu vada un vadīs profesionālu cilvēku komanda, kas arī atbildēs par savu darbu.

Vai jūs apmierina pašreizējās Latvijas piena rūpnīcas vadītājas Anitas Skudras sniegums?

Protams, apmierina. Līdzšinējais periods vadītājai bijis ļoti grūts, dzīvojot neziņā, tiks vai netiks pasludināta maksātnespēja. Kopš jautājums par maksātnespējas draudiem ir noņemts no dienaskārtības, ne tikai vadītāja, bet arī vadības komanda un darbinieki ir, varētu teikt, spārnos. Redzam potenciālu un mums ir arī nacionālpatriotisks lepnums par to, ka tas tomēr ir viens no nedaudzajiem lauksaimniekiem piederošiem uzņēmumiem, kurš tāds ir un paliks, un mēs esam sev izvirzījuši mērķi kļūt par ļoti nopietnu tirgus spēlētāju, jo citādāk izdzīvot nav iespējams. Mazās pārstrādītes jebkurā gadījumā aizies.

Pašlaik rūpnīca pārstrādā nedaudz vairāk par 200 tonnām piena dienā, bet ar to nepietiek, ja runājat par nopietniem ražošanas apjomiem, vai ne tā?

Secināts, ka Latvijā piena ražošanas apjomi varētu būt ap pusotru miljonu tonnu un tirgū varētu izdzīvot divi trīs uzņēmumi. Mūsu vīzija ir tāda, ka obligāti būsim starp tiem uzņēmumiem, kas pastāvēs. Potenciālo apjomu varam izdalīt, un tas arī ir mērķis, uz kuru ejam. Patiesībā mērķi mums ir vēl lielāki un vārds «Latvija» rūpnīcas nosaukumā nenozīmē, ka mums prātā būtu tikai Latvijas tirgus.

Vai varat pastāstīt plašāk par Latvijas piena plāniem darbībā ārpus Latvijas?

Mums ir brāļu tautas kaimiņos, kur zemniekiem arī ir grūtības ar piena pārstrādi. Esam sarunās ar lietuviešu un igauņu lauksaimniekiem sprieduši par tālāko attīstību – kā varētu veidoties piena nozare, bet neko vairāk pašlaik pateikt nevaru. Parasti krīze ļauj pieņemt praktiskus, ne tik daudz emocionālus lēmumus, piemēram, par zemnieku sadarbošanos. Labos apstākļos neviens negrib kooperēties, bet, ja tas ir izdzīvošanas jautājums, tad gan. Tāpat arī piena nozarē – kad būs pavisam slikti, būs nopietna apvienošanās un sapratne, ka ir jāsadodas rokās un kopīgi jācīnās. Latvija ir absolūti par mazu, lai mēs varētu tirgū izdzīvot, kašķējoties un cenšoties attīstīt mazus uzņēmumus. Es novērtēju, ja kādam ir ģeniāla ideja par kādu nišas produktu, bet piena nozarē, tāpat kā tas ir graudos, ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas kā eksportētājvalsts apjomi pieaugs. Mums ir milzīgs dabas potenciāls un tik daudz neizmantotu lauksaimniecības zemju. Līdz ar to lauksaimniecības attīstības potenciāls ir ļoti liels, pat neskatoties uz to, ka cilvēku Latvijā kļūst mazāk un iekšējais patēriņš sarūk. Atslēgas vārds ir eksports, bet tur var nopietni strādāt tikai tad, ja esi ļoti liels. Ja gribam ieiet eksportā nevis ar industriāliem produktiem, bet veikala plaukta sieriem, tad jājautā, kāpēc lai franču, vācu vai kaut vai zviedru patērētājs tos gaidītu ar atplestām rokām? Viņiem pietiek tās mantas, turklāt pārbaudītas, bet mēs viņiem joprojām esam austrumeiropieši. Daudz ko izsaka, ka starp Rietumeiropu un mums ir Polija. Šeit jāsakārto pārstrāde līdz tādam līmenim, lai, ražojot arī industriālos produktus, mēs varētu maksāt vismaz Eiropas vidējo iepirkuma cenu.

Kāda ir Latvijas piena maksātā piena iepirkuma cena pašlaik?

Virs vidējās Latvijā. Cena mainās atkarībā no piena kvalitātes, piegādātajiem apjomiem un loģistikas izmaksām. Zemnieku pulks jau tuvākajā laikā palielināsies, no pašreizējiem lielākā daļa jau patlaban ir kooperatīva biedri. Pašlaik ir ap 30 piegādātāju – gan saimniecības, gan kooperatīvi no visas Latvijas. Sākotnēji tika kritizēta rūpnīcas atrašanās vieta Jelgavā, bet ilgākā perspektīvā rūpnīca būs pietiekami liela, lai tai piegādātu pienu no visas Latvijas. Un Jelgava ir centrs. Turklāt daudzas Lietuvas fermas ir tuvāk rūpnīcai nekā vietējās fermas. Pašlaik gan mūsu pamatmērķis ir Latvijas, nevis Lietuvas zemnieks.

Noprotams, ka Baltijas apgūšanas plāni nav šā gada aktualitāte?

Nē, turklāt mums jārēķinās ar Lietuvas spēcīgo piena industriju. Negribam arī stipri lekt uz augšu vai kādu nospiest uz ceļiem. Mēs tikai saskatām milzīgo attīstības potenciālu. Mērķis nav izstumt kādu no tirgus, bet gan palielināt Latvijas ražošanu, stiprināt zemniekus. Turklāt atšķirībā no graudkopības piena lopkopībā uz simt hektāriem nepieciešami kādi pieci seši darbinieki. Tāpēc šī nozare ir būtiska arī lauku apdzīvotībai. Latvijā taču varam ražot naudu no saules, gaisa un ūdens – kā graudus, tā pienu.

Iekšējā tirgū patērējam nu jau mazāk nekā katru otro saražotā piena litru un šī plaisa palielinās. Kuri pasaules reģioni apēdīs mūsu nepatērēto?

Mums vairāk ir jāskatās uz tiem reģioniem, kas paši nespēj pienu saražot, – Āfrika, Arābija, Āzija. Tur ir vajadzīgs piena pulveris un arī gatavie produkti. Starp citu, liels neto piena iztrūkums ir pat Itālijā, lai gan tā pati ir slavena ar saviem sieriem.

Pieminējāt investīcijas. Kas ir akūtākās vajadzības rūpnīcas attīstīšanā, ņemot vērā ambiciozos plānus?

Mūsu redzējumā rūpnīca jau pašlaik ir par mazu, bet ir iespēja attīstīties esošajā zemesgabalā. Tas nav šī gada plāns, jo mums ir jāpieslīpē tas, kam pietrūka līdzekļu, rūpnīcu būvējot. Nestāstīšu sīkāk, jo tad es atklātu, ar kādiem produktiem gatavojamies nākt tirgū. Viena no nepieciešamībām ir siera nogatavināšanas noliktava. Tuvākajā laikā redzēsim jaunus Latvijas piena ražotus Trikātas siera produktu līnijas produktus.

Cik lielas investīcijas tuvāko gadu gaitā būtu nepieciešamas?

Es varētu pateikt, ka 50 miljoni būtu tas, kas aptuveni ir nepieciešams. Līdz tam būs garš un smags ceļš, un sākotnēji tie būs pāris miljoni eiro. Ja gribam, lai šis piena pārstrādes uzņēmums dzīvotu ilgstoši, mums ir jārēķinās ar ļoti būtisku rūpnīcas pārveidošanu. Tirgus plauktu produktu eksporta attīstība aizņems gadus, bet mums ir jāatrod iespēja, kur piena produktus pārdot šodien. Runājot par industriāliem produktiem, apjomam ir nozīme, jo ar mazjaudīgu ražošanu efektīvs nebūsi. Pārdot produktu varēsi, bet par to samaksās zemnieks. Tā ka šobrīd Latvijā ir zemākā cena Eiropā un zemnieks subsidē visu neefektīvo pārstrādi.

Kā Latvijai izrauties no zemākā piena iepirkuma cenas līmeņa?

Ar lielu, efektīvu pārstrādi un sakārtotu piena loģistiku. Patlaban, braucot pa laukiem, redzams, ka piena mašīnas brauc krustu šķērsu – kā bites lidojumā. Tikai bites lido mērķtiecīgi, taču piena mašīnas drasē pa Latviju bez jebkādas loģikas. Tur sadeg daudz naudas. Domāju, vismaz divi eirocenti par litru piena tādā veidā tiek pazaudēti. Mums ir vairāk nekā 30 piena pārstrādes uzņēmumu un kādi 20 kooperatīvi tiem pa vidu. Katrs mēģina kaut ko dabūt, bet beigās visi strādā ne pārāk efektīvi. Liekas, ka zemnieks varētu kaulēties un cenu dzīt uz augšu, bet diemžēl situācija ir pilnīgi pretēja. Graudus var šodien nepārdot, bet ne pienu. Ja zemnieks daudz lēkās, iepircējs pateiks, ka viņa pienu tam nemaz nevajag, ka piena Latvijā ir pietiekoši un lej kaut vai grāvī. Šī neorganizētība, nesadarbošanās un nespēja kooperēties arī ir lielākās grūtības piena nozarē. Ceram ar Latvijas piena rūpnīcas palīdzību tomēr sakārtot šos loģistikas jautājumus.

Runājot par Latraps pamatnozari, kādas ir jūsu prognozes graudu cenai, ņemot vērā visai pesimistiskos ilgtermiņa «pareģojumus»?

Par ilgtermiņa prognozēm nevēlos runāt. Ir skaidrs, ka graudu cenas celsies, jo pasaulē cilvēku kļūst aizvien vairāk, bet lauksaimniecības zemes kļūst mazāk. Pašlaik nav nekādu pazīmju par lauksaimniecības revolūciju, kas varētu pēkšņi produkcijas ražošanu pacelt daudz augstākā līmenī. Notiek pat gluži pretēji procesi, jo Eiropa iet uz diezgan krasu lauksaimniecības samazināšanu, rodot dažādus ierobežojumus lauksaimniecībai – ierobežojot minerālmēslus vai augu aizsardzības līdzekļus.

Globāli ņemot, cenas ir smagi nokritušās salīdzinājumā ar pagājušo gadu, globālie graudu krājumi ir vēsturiski lielākie, jo trīs gadus no vietas pasaule nokūlusi rekordražu. Protams, tas ir spiediens uz graudu cenu, bet – vai tas ir uz ilgstošu periodu? Cena var mainīties pāris dienu laikā, pietiek kādā graudkopības reģionā iestāties sausumam vai piedzīvot lietavas, lai cipars dramatiski pagrieztos pretējā virzienā. Citu argumentu cenas pieaugumam pašlaik nav. Zemniekiem, gatavojot biznesa plānus, ir jārēķinās ar to, ka jaunajai ražai var būt vēl zemāka cena.

Par izmaksām runājot, jāpiebilst, ka pirms divām nedēļām ES pieņēma mums ļoti nelabvēlīgu lēmumu uzlikt antidempinga nodokli minerālmēsliem no Krievijas. Diemžēl dažu minerālmēslu ražotāju lobijs ir daudzkārt stiprāks par miljoniem zemnieku lobiju. Zemnieki maksās vairāk tikai tāpēc, ka dažiem minerālmēslu ražotājiem šķiet, ka viņiem peļņa būs par mazu.

Nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu pieaugums nospiež arī lauksaimniekus, Zemnieku saeimas vadītājs sacīja, ka maksāt nodokli motivētu tā piesaiste zemniekiem nepieciešamajai infrastruktūrai. Vai piekrītat?

Nobraucot no lielceļa, ir gan izbraucami, gan brīžam neizbraucami grants ceļi. Katru pavasari ir situācijas, kad piena mašīna netiek pie fermas, jo ceļš ir uzburbis un slēgts, bet zemnieks nevar tikt uz lauka sēt, jo noteikti svara ierobežojumi. Tā ir milzu problēma, bet no otras puses – tāda mums ir valsts, tāds ir budžets un tādi nodokļu maksātāji. Es vispirms vainotu katru pilsoni, kas līdz galam nenomaksā nodokļus.

Turpinot par nodokļiem – reversā PVN ieviešanas plāns, kas jau pāris gadus…

Par šo jautājumu runājām jau pirms septiņiem gadiem! Nebija nekādas atsaucības tolaik, bet tagad, šķiet, jautājums varētu beidzot sakustēties. Kā es sapratu, tikai no 2017. gada. Jājautā, kāpēc šīs izmaiņas nevarēja ieviest no šā gada 1. jūlija – pirms jaunās ražas? Tas nozīmē, ka mēs zaudēsim vēl vienu ražas sezonu. Blēži un shēmotāji turpinās darboties. Mūsu biedrus tas ietekmē tad, kad shēmotājs par graudiem nesamaksā. Tā ir ierasta prakse, ka «džentlmeņu biznesā» par pēdējo kravu nesamaksā. Kooperatīvu tas ietekmē tādējādi, ka strādājam nevienlīdzīgos apstākļos ar tiem, kas nodokļus nemaksā. Jautājums jau nav tikai par nodokļu maksāšanu, bet par to, ka no valsts tiek izkrāpti nodokļi, organizējot fiktīvu eksportu. Tāpēc šķiet dīvaina Finanšu ministrijas attieksme, mēģinot rast ieganstus, kāpēc nepiemērot reverso PVN, nevis ar tā palīdzību apturēt nodokļu izzagšanu. Valsts saka, ka graudu nozares melnais tirgus, kas ir 10–15%, ir nebūtisks, bet man katrs procents ir būtisks, ja es to pazaudēju. Diemžēl nevaram abstrahēties un teikt, ka valsts ir kāds ieliktenis no Vašingtonas, nē, jo valsts esam mēs paši.

Kāds šis gads būs graudkopjiem Latvijā?

Latraps ir vairāk nekā 900 biedru, un, arvien vairāk attīstot mūsu reģionālās bāzes, biedru skaits turpina pieaugt. Pagājušajā gadā uzbūvējām Aizkrauklē, pašlaik būvējam Madonā. Sākam darbību vēl pāris citās vietās. Tā mēs virzāmies tuvāk reģioniem, kur totāli trūkst pirmapstrādes jaudu. Uzbūvējot kalšu kompleksu, acumirklī apkārtnē sāk apstrādāt zemi un zemnieki var domāt par attīstību un nebraukt strādāt uz Īriju. Tā tiek atgūtas platības, kurās līdz šim tika dedzināta kūla. Platību pieaugumu būtiski ietekmē graudu cena, taču mums ir tik daudz neapstrādātu platību, ka attīstība notiek ik gadu, pieaugot ražošanai. Tāpēc kopumā redzam ražošanas pieaugumu. Ziema ir bijusi ļoti laba Zemgalē, bet Latgalē un Vidzemes pusē pilnībā izsaluši ziemas rapši, arī ziemāji nav pārdzīvojuši ideāli. Tāpēc neprognozēju pagājušā gada trīs miljonu tonnu kopražu, bet 2,5–2,6 miljoni tonnu varētu būt minimālais šī gada kopievākums, nepārsniedzot pagājušā gada rādītājus.

 

Raivis Bahšteins, Dienas Bizness, 14.04.2016.

http://www.db.lv/razosana/lauksaimnieciba/rupnica-jau-paslaik-ir-par-mazu-448174